07.02.2019 20:41

Latvijas lepnums — Mārtiņš Vizulis


«Latvijas lepnuma 2018» balvas ieguvējs nominācijā «Caur ērkšķiem uz zvaigznēm» Mārtiņš Vizulis ar savu neatlaidību, cīņassparu un drosmi ir paveicis to, kas daudziem cilvēkiem šķistu neiespējami. Viņš ir pārvarējis daudz šķēršļu, likteņa pavērsienus un grūtības. 

Mārtiņa ceļš

Ar Mārtiņu iepazinos 2013. gada vasarā, kad viņš bija viens no tiem pirmajiem jauniešiem ar redzes traucējumiem, kurš pabeidza Rīgas Medicīnas koledžu un ieguva masiera izglītību. Vēl paralēli tam Mārtiņš apguva pirtnieka amatu un trenējās karatē. Man likās — neiespējami neredzīgam jaunietim paveikt ko tādu! Turklāt viņa sapņi veda uz ārvalstu skolām un plašāku pieredzi, ar Latviju Mārtiņam bija par maz. Video interviju ar Mārtiņu un viņa stipro balstu —ģimeni nopublicēju Youtube, sekoja stāsts mūsu žurnālā «Rosme». Mārtiņš mūs iedvesmoja, jo viņš bija gatavs darīt vēl vairāk. Viņš iesaistījās visās pirtnieku aktivitātēs — sēja slotas, sniedza masiera paraugdemonstrējumus dažādos vasaras festivālos brīvā dabā un kļuva arvien populārāks. Jo cilvēku stereotips — neredzīgs masieris — darbojās viņam par labu. Sekoja privāti masiera izsaukumi, un pat lielākos pirtnieku saietos Mārtiņš kļuva pieprasīts. Liekas — īsts pārbaudījums «slavas saulītei», bet Mārtiņš nekļuva ne lepns, ne iedomīgs. Viņš smagi strādāja un turpināja pilnveidot savas prasmes — apguva arī spa speciālista arodu.
Mārtiņš atklāja, ka tiešām sajūt vairāk nekā citi, redzīgi, masieri vai pirtnieki — viņš jūt cilvēku enerģiju un spēj palīdzēt attīrīt enerģiju sastrēgumus. Pati reiz izjutu Mārtiņa unikālo Samuraja masāžu — bez neviena pieskāriena, tikai ar bambusa slotiņām, kuras pāris centimetru attālumā no manis skan, dun un vibrē. Fantastiska sajūta! Īpaši nākamās pāris dienas pēc masāžas — liekas, mazliet lidoju nevis stingri stāvu ar kājām pie zemes.
Izveidojās neformāla jauniešu ar redzes traucējumiem grupa, kura, Mārtiņa iedvesmota, mācījās griezt, apstrādāt un siet masāžas slotiņas. Ja viņš ko nezināja, tūlīt zvanīja saviem skolotājiem un jautāja. Mārtiņš ir sirsnīgs un atsaucīgs, jaunām draudzībām vienmēr atvērts un pretim dodošs. Viņš dalās ar zināšanām un aizrauj saviem sapņiem līdzi ikvienu, kurš gatavs būt viņam līdzās.

Cīņa par savu sapni

Sūrā un neatlaidīgā darbā nopelnītā nauda deva Mārtiņam neatkarību un pārliecību. Arvien cītīgāk viņš trenējās karatē, lai piepildītu vēl vienu savu sapni — olimpiāde. Bet šis ceļš vairs nebija tik rožains — nepietika ar Mārtiņa uzcītību un divreiz dienā treniņiem līdz spēku izsīkumam. Bija vajadzīga liela nauda. Ceļš līdz olimpiādei ir klāts ar daudzām obligātām sacensībām pasaules mērogā ar pasaules stiprākajiem cīkstoņiem. Bez Karatē federācijas un Paralimpiskās komitejas atbalsta Mārtiņam tas bija jāsasniedz vienam. Viņš meklēja sponsorus, zvanīja draugiem, publicējās internetā un izmisīgi lika vienu eiro pie otra, tomēr ar to bija par maz. 
Atbraucis mājās pēc kārtējām sacensībām, Mārtiņš skaitīja — cik nedēļas palikušas līdz nākamajām un cik tūkstoši eiro viņam jāsavāc. Jo viņam pašam bija jāapmaksā ceļa izdevumi sev, asistentam un vismaz vienam trenerim, viesnīca visiem, apdrošināšana, dalības maksa sacensībās, un ēst taču arī kaut ko gribējās. Mārtiņš strādāja par masieri un pirtnieku dienām, naktīm un arī brīvdienās, reizēm pat 20 stundas no vietas. Viņš iemācījās novērtēt savu darbu un nekautrēties par to prasīt adekvātu samaksu. Divus gadus Mārtiņš strādāja sanatorijā «Dzintarkrasts» Jaunķemeros, bet darbu nācās atstāt, jo viņš nespēja viens pats bez palīdzības nokļūt uz darbu un atpakaļ.
Tā Mārtiņš «izdzīvoja» no vienām sacensībām līdz nākamām, lai tiktu tuvāk savam sapnim. 2016. gada Eiropas čempionātā Austrijā Mārtiņš ieguva Eiropas čempiona titulu, 2017. gada septembrī viņš ieguva zeltu pasaules karatē čempionātā Bukarestē un kļuva par Pasaules čempionu karatē Godžju-rju stilam, novembrī Mārtiņš iekļuva XII Baltijas Spa čempionāta finālā un saņēma diplomu kā labākais 2017. gada spa meistars.
Sportista panākumus beidzot ievēroja Latvijas Karatē federācija. Ar tās palīdzību tika sameklēti sponsori, lai 2018. gada pavasarī Mārtiņš varētu doties uz Eiropas čempionātu Serbijā. Atgriezies mājās ar bronzas medaļu, Mārtiņš visbeidzot tika iekļauts Latvijas izlasē. Tam sekoja Latvijas karatē izlases brauciens uz pasaules čempionātu Madridē, kurā Mārtiņš parādīja savu visaugstāko meistarību, un šā gada 5. janvārī viņš saņēma vēl vienu godam nopelnītu balvu — Labākais sportists ar īpašām vajadzībām 2018. gada Cīņas sporta gada balvas ceremonijā. Līdz olimpiādei Japānā 2020. gadā palicis vairs tik maz…

Apņēmīgs dauzoņa

Mārtiņš piedzimis vesels un ņiprs, bijis īsts dauzoņa. Pusotra gada vecumā ielīdis starp gultiņas redelītēm un iesprūdis. Galvā radies asinsizplūdums, un redze strauji pasliktinājusies. Ar briļļu palīdzību līdz 16 gadu vecumam Mārtiņa redzi varēja noturēt — tuvredzība bijusi ļoti izteikta. «Taču es redzēju pilnīgi visu, un varēju arī lasīt,» kādā intervijā par sevi stāsta Mārtiņš. Ar karatē viņš sācis nodarboties jau 10 gadu vecumā. Lai saudzētu redzi, ārsti viņam to aizlieguši, un Mārtiņš pat kādu laiku paklausīja, tomēr bez sporta viņš nespējot iedomāties savu dzīvi. «Es izvēlējos nebūt «dārzenis», kurš sēž mājās. Pēc pārtraukuma sportošanā fiziski biju mazliet sašļucis, tāpēc, lai atgūtu formu, burtiski dzīvoju sporta zālē, trenējos no rīta un vakarā,» stāsta Mārtiņš. Mārtiņa redze šodien ļauj saskatīt vien gaismu un ēnainus siluetus.
«Varbūt sava maksimālisma dēļ esmu sev izvirzījis mērķi — man kā neredzīgam jāspēj mazliet vairāk nekā pārējiem,» stāsta Mārtiņš. Pateikt, ka viņš to nevar? Ko jūs! «Apgriezīšu zemeslodi otrādi, bet izdarīšu!» Savu gribasspēku viņš pierādījis sev, ģimenei un visai Latvijai. Arī treneris Gints Feldmanis uzsver: «Mārtiņš ir vienīgais tāds karatē cilvēks Latvijā.»

Kopā ar Natalju

Latvijas lepnuma balvai Mārtiņu pieteica viņa otra pusīte Nataļja Mihejeva. Viņi ir pāris jau četrus gadus. Mārtiņš un Nataļja iepazinušies sociālajos tīklos. Nataļja stāsta: «Man gribējās savu otro pusīti, bet biju ļoti aizņemta, mācījos, strādāju. Domāju — šis būs mans pēdējais mēģinājums iepazīties, un tad pamanīju Mārtiņu. Izrādījās, mums ir kopīgas intereses — Mārtiņš ir masieris, un arī es apgūstu šo profesiju.» Mārtiņš atbraucis ciemos pie Nataļjas uz Daugavpili, un tā sācies abu kopīgais stāsts. Vai Natalju neizbiedēja Mārtiņa redzes problēmas? «Nē! Mārtiņš ir labsirdīgs, atbalstošs, mērķtiecīgs. Es lepojos ar to, ka viņš pārstāv Latviju. Viņš brauc, viņš cīnās. Sacensības paaugstina viņa pašapziņu,» intervijā medijiem pārliecinoši atbild Nataļja, kura brauc Mārtiņam līdzi uz sacensībām un palīdz it visā. Pat vēl  vairāk — pēc Madrides brauciena Nataļja izlēmusi, ka arī trenēsies kopā ar Mārtiņu. «Lai man būtu vieglāk sacensībās un semināros,» stāsta Mārtiņš. «Jo man nav kādas īpašas atlaides karatē semināros, izņemot tas, ka man drīkst būt blakus «manas otrās acis», lai es varētu precīzi izpildīt tehniku.» Tāpēc Nataļja Mārtiņam ir daudz vairāk kā otrā pusīte, viņa ir visa Mārtiņa dzīve.

Pamanīts un novērtēts

«Latvijas Lepnuma 2018» balvas pasniegšanas ceremonijā Mārtiņu līdz skatuvei pavada Nataļja, tomēr tālāk viņš dodas viens. Televīzijas kameras ik pa laikam filmē Nataļjas prieka un lepnuma asaras, lūkojoties uz savu Mārtiņu. «Es vēl nekad neesmu dzirdējis par sevi tik daudz labu vārdu,» pēc filmas sižeta par Mārtiņa ceļu «Caur ērkšķiem uz zvaigznēm», nu, arī pašam Mārtiņam no aizkustinājuma balss dreb. Viņš liek roku pie sirds un televīzijas kameras priekšā ar pārliecību saka: «Gods kalpot Latvijai!»


* Godžju-rju karatē ir cīņas mākslas veids, kas balstās uz senām Ķīnas un Okinavas kaujas mākslu tradīcijām, savukārt, nosaukuma latviskais variants ir «Spēka un elastības karatē skola», kurā skolnieki apgūst trīs «es» formulu: es esmu, es eksistēju, es esmu sasniedzis to, ko gribēju, un sasniegšu to, ko gribēšu.

Anita Monozova
Raksts tapis sadarbībā ar Latvijas neredzīgo biedrību.